kaskal
1.
(V, G, AN-ulz),
kaskil (V-gip, AN-ulz-egüés-olza, Sal; H),
kaxkal (V-gip),
kazkil (Sal)
Ref.:
VocPir 348; Bon-Ond 141; A (kaskal, kaskil); Iz ArOñ; Iz Ulz (kaskílle); Elexp Berg; ZMoso 65
.
Cáscara; vaina.
"
Kaskilla, cáscara"
LE UrtVoc.
"
Arrautza-kaskalak, intxaur-kaskalak
"
Iz
ArOñ
.
"La vaina de la alubia después de quitar los granos"
Iz Ulz.
"Cascas de habas u otras legumbres"
ZMoso 65.
"
Oso kaxkal meia dauke arrautzok
"
Elexp Berg.
Zertakó dúzu kaskil anitz ta mami gutí?
LE Prog 120.
Debozio gabéko orázioa zértako dúzu? Nola txintxarén sóñua, nola kaskilla mamirik gábe.
LE ( in
BOEanm 576
).
Arrautze-kaskillak.
(46).
LE-Ir.
2.
"(G-azp), paja de maíz"
A.
3.
"(G-goi), castaña huera"
A.
4.
"(G-azp), choclos"
A.
KASKAL-BELAR.
"Kaskal-bedarra [...], la hierba que saca ruido" Iz ArOñ. "Kazkal-bedarra (Rhinantus major)" Ib. 39.
KASKAL-HUTS
(kaskil- H, que cita a LE). Frívolo, superficial (litm. "mera corteza").
Jende kaskarin, buruxóla, kaskill-uts, inkonstánte.
LE Urt (ms.) 34r.