ordetu
1.
(
V ap. A
; Lar,
Añ,
H)
"Delegar" Lar y Añ. "Reemplazar, suplir", "subrogar", "substituir" Añ. "Sustituir, reemplazar" A.
Oikinde onak eta / ekandu ederrak / ordetuko dittube / motzaren okerrak. AG 2399. Gizaak ezdautsa gizonan burutasunari iarraituten eta ezdau ordetuten. "Y no le sustituye". A Gram 67.
"Delegado, ordetua
"
Lar.
2.
(V ap. A (que cita el msOch)
; Añ, Izt 86r).
"Corresponder [...] a las deudas, zorrai eranzun, kitutu, ordetu
"
Añ.
"Compensar, (V) ordetu
"
, "recompensar, compensar", "satisfacer" Ib.
"Compensar"
A.
v. kitu-ordetu.
Berau da asko garbietako geure arimak; ordetuteko geure zorrak.
Añ
EL1
113.
Ze karu erosi ginduzan [Jesusek], ze lazkiro gure bekatuak ordetu zituan.
Añ
NekeA
245.